1. Vārda, žestu un valodas brīvība
Domas un vārda brīvība ir tādas patiesi demokrātiskas sabiedrības pamatpīlāri, kurā pilsoņi izmanto savas tiesības un efektīvi piedalās sabiedrībai svarīgu jautājumu risināšanā. Šīs būtiskās brīvības atzarojas un konkretizējas dažādās sabiedrībai nozīmīgās formās, piemēram, kā mediju brīvība[i], akadēmiskā brīvība[ii] vai mākslas un zinātnes brīvība[iii]. Parlaments ir pievērsis īpašu uzmanību visām šīm brīvībām, paužot savu nostāju un rīkojot konferences[iv].
Attiecībā uz mākslas jomu Parlaments atzīst, ka: “Eiropas kultūru daudzveidības veicināšana un kopīgu sakņu apzināšanās ir balstīta uz mākslinieciskās izpausmes brīvību (…)”[v]. Mākslinieki jau sen tiecas pēc šīs brīvības, lai radītu oriģinālus un vērtīgus darbus.
Mākslinieka rokas kustības atbrīvošana uz audekla ir bijusi viena no konstantēm abstrakcijas tendencēs kopš Otrā pasaules kara beigām kā neformālajā mākslā, tā abstraktajā ekspresionismā gan Eiropā, gan ASV. Bieži vien šīs mākslas kustības meklēja iedvesmu ķīniešu kaligrāfijas plūstošajās līnijās un dzenbudisma meditatīvajos stāvokļos.
Poets for Democracy
Poets for Democracy
Poets for Democracy
BURHAN DOĞANÇAY –
FELIX DROESE – Das Sichtbare des Unsichtbaren
ADOLF FROHNER –
LEANDER KAMPF & SAM ALEKKSANDRA –
Democratic Body
A. R. PENCK –
Tura Kultura
Tura Kultura
Tura Kultura
Tura Kultura
EMILIO VEDOVA –
Form of Freedom
Form of Freedom
PAT ANDREA –
GEORG BASELITZ –
JANNIS KOUNELLIS –
Turku mākslinieka Burhan Doğançay (1929–2013) darbs Homage to Calligraphy (1981), kas ir daļa no viņa darbu sērijas “Lentes”, ir izcils īpaši stilizētas un elegantas formas piemērs. Dīvainās un izliektās līnijas rada iespaidu, it kā tās būtu atdalījušās, karājoties kā lentes no iedomātas sienas. Tas ir lielisks acu apmāna piemērs, kas atgādina islāma kaligrāfiju.
B. Doğançay ar patiesu aizrautību pētīja lielpilsētās uz sienām redzamos plakātus. Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū viņš uzsāka plašu fotoreportāžu projektu “Walls of the World”. Šis projekts sasaucas ar franču mākslinieka Jacques Villeglé, 20. gadsimta piecdesmito gadu sākuma ielu mākslas pioniera un izcilas dekolāžas un noplēstu plakātu mākslas kolekcijas radītāja, darbiem. Šādi tiek piešķirta estētiska vērtība plakātu slāņiem un papīra gabaliem, kas pielīmēti pie sienām lielpilsētu ielās vai metro.
Kamēr B. Doğançay piedāvā iedomātus un kaligrāfiskus iegriezumus audeklā, Felix Droese (dz. 1950. g.) savā 1986. gada darbā Das Sichtbare des Unsichtbaren (Neredzamā redzamais) burtiski sagriež audeklu. Pats darba nosaukums norāda uz to, kā mūsu domāšanas veids un pārliecība (neredzamais) neizbēgami ietekmē mūsu materiālo realitāti (redzamo).
Felix Droese māksla un politiskais aktīvisms iet roku rokā, un šī kombinācija ir bijusi virzītājspēks visā viņa karjeras laikā. 1970. gadā viņš iestājās Diseldorfas Mākslas akadēmijā, kur studēja Joseph Beuys vadībā. F. Droese ir aktīvi darbojies pretkara, pretimperiālisma un vides aizsardzības kustībās, kā arī ir pildījis savus alternatīvā civildienesta pienākumus psihiatriskajā klīnikā. F. Droese karjeru ir veidojušas demonstrācijas, ieslodzījums, iesaistīšanās žurnālistikā un apvienībās, vēlēšanas un dažādas citas politiskas darbības.
Svarīga A. R. Penck (1939–2017) mākslinieciskā darba iezīme ir savas autonomas un personīgas valodas izveide un kodificēšana, uz ko tiecas arī daudzi ievērojami mūsdienu mākslinieki. Dzimis kā Ralf Winkler Drēzdenē, Vācijā, 1968. gadā viņš pieņēma pseidonīmu A. R. Penck par godu ģeologam Albrecht Penck.
Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados A .R. Penck izstrādāja figurālu estētiku, kuru raksturo stilizēti attēli un vienotas zīmes un simboli, kas atgādina aizvēsturiskus zīmējumus. (…) Viņa estētika turpināja veidoties septiņdesmito gadu sākumā – laikā, kad viņš dzīvoja toreizējā Austrumberlīnē, Vācijas Demokrātiskajā Republikā (VDR). Represīvā komunistiskā režīma laikā A. R. Penck un viņa līdzgaitnieki mākslinieciskās darbības avangardiskā rakstura un politiskā satura dēļ tika pakļauti slepenpolicijas (Stasi) uzraudzībai[vi].
Lai izvairītos no jebkāda veida cenzūras vai kontroles, A. R. Penck izstrādāja sava veida noslēpumainu un primitīvu kodu. Savus darbus viņš parakstīja ar dažādiem pseidonīmiem, tādējādi atvieglojot savu gleznu izkļūšanu no Vācijas Demokrātiskās Republikas. 1980. gadā viņš pārcēlās uz Rietumvāciju un nodibināja draudzību ar tādiem gleznotājiem neoekspresionistiem kā Markus Lüpertz un Jörg Immendorff[vii].
Emilio Vedova (1919–2006), kura darbs Bianco e nero (1964) ir iekļauts Eiropas Parlamenta laikmetīgās mākslas kolekcijā, ir viens no izcilākajiem abstrakcionisma pārstāvjiem 20. gadsimtā Itālijā. Viņš atbalstīja mākslas kā revolucionāra un politiska instrumenta koncepciju. Viņš 1942. gadā pievienojās Milānas antifašistu grupai Corrente un 1946. gadā Milānā kopā ar citiem tās dalībniekiem parakstīja Oltre Guernica manifestu.Grupa Corrente iestājās par to, lai P. Picasso glezna Guernica kļūtu par estētisku simbolu cīņai pret barbarismu un tirāniju[viii]. Šai apvienībai nebija konkrētas programmas, taču tās biedri bija apņēmušies aizstāvēt moderno mākslu laikā, kad pret tā saukto deģeneratīvo mākslu vērstā nacistu kampaņa izplatījās Itālijā. E. Vedova gleznas 20. gadsimta 50. un 60. gados demonstrē jutīgumu pret tā laika politiskajām norisēm, piemēram, 1968. gadā visā Eiropā notiekošajiem revolucionārajiem protestiem. Darbs Bianco e nero ir piemērs tam, ka E. Vedova izmanto abstrakciju kā līdzekli, lai paustu savu politisko nostāju un vēlmes[ix].
Jaunie artīvisti, kuru mākslinieciskos centienus koordinēja Elena Poljuha, radīja četru akrila gleznu sēriju ar nosaukumu Tura Kultura (2024). Viņi glezniecībā izmantoja tiešu, gandrīz ķermenisku pieeju, strādājot tupus stāvoklī ar audeklu, kas horizontāli novietots uz studijas grīdas. Tā līdzīgi Jackson Pollock piekoptajai darbības glezniecībai ir metode, kas ietver īpaši tiešu un intīmu mijiedarbību starp mākslinieku un audeklu.
Rezultātā tika radīts spilgts, vienkāršībā patiess un spontāns attēls, kas atgādina Adolf Frohner (1934–2007) agresīvo un trauksmaino glezniecības tehniku.Savā darbā Odysseus auf der Suche (1997) A. Frohner reducēja cilvēka ķermeni līdz neskaidram siluetam, ko veido sarkanīgas nesavienotas līnijas un fragmentāras un neregulāras zīmes, it kā uz audekla būtu uzspiests saārdīts ķermenis. Šī nekonkrētā kontūra, kas aizņem visu attēlu, liecina par to, ka māksliniekam bija tuvas Vīnes aktīvistu agresīvās performances 20. gadsimta 60. gados, un šī estētika atspoguļojas arī šajā gleznā, kas tika radīta 20. gadsimta 90. gadu beigās.
Dāņu gleznotājs Claus Carstensen (dz. 1957. g.) ir labi pazīstams ar šo ekspresionistisko glezniecības valodu, kas ne tikai pievēršas visraupjākajiem un dramatiskākajiem realitātes aspektiem, bet pat izvirza tos priekšplānā.Darbs El Arba (1989) skaidri apliecina C. Carstensen skaidro vēsturisko un politisko izpratni. Izmantojot spilgtas krāsas un savai daiļradei raksturīgas bieži vien vardarbīgas un nepatīkamas tēmas, mākslinieks atklāti provocē skatītāju. Par to acīmredzami liecina izvēlētais temats, proti, Souk El Arba, kas ir pamests Otrā pasaules kara militārais lidlauks Tunisijā[x].
Kritiķi, kas ir analizējuši viņa darbus, norāda:
Claus (Carstensen) daiļrade nav tumša nekādā klasiskā izpratnē. Viņš glezno to, kam neviens nevēlas pievērst uzmanību. (…) Viņš savos darbos pievēršas tādiem nopietniem un pretrunīgiem jautājumiem kā vārda brīvība, totalitārisms, intimitāte un neaizsargātība. Gan tematiski, gan stilistiski mūs pārliecinoši uzrunā tas, kā Claus Carstensen pastāvīgi vēršas pret kontrolējošām iestādēm, absolūtiskām sistēmām, stingri noteiktām kategorijām un konvencionālu domāšanu[xi].
Jannis Kounellis (1936-2017) pašatsauces darba Composizione (1992) pamatiezīme ir apzināti raupjš un vienkāršs materiālu lietojums. Maisaudekla un ogļu gabaliņi daļēji klāj viņa 1969. gadā Attico galerijā Romā izstādītās instalācijas ar 12 dzīviem zirgiem fotoattēlu. Tas bija simbolisks pagrieziena punkts viena no kustības Arte Povera galvenajiem dalībniekiem karjerā.
J. Kounellis darbu provokatīvais un ekscentriskais raksturs, lai gan izmantojot ļoti atšķirīgus plastmasas materiālus, figurē arī Pat Andrea (dz. 1942. g.) uz papīra veidotajos grafiskajos darbos, piemēram, Black Magic (1981), un Georg Baselitz (dz. 1938. g.)darbā Man with ball – beach picture (1981). Izsmalcinātā un nevainojamā tehnikā veidotajā P. Andrea zīmējumā ir spilgti attēlota aina ar drūmu un sapnim raksturīgu nereālu fonu. Viņa darbos regulāri atkārtojas tādi temati kā bailes, vēlmes, vara, nežēlība un erotika. Savukārt Georg Baselitz darbā brīvām līnijām un plašiem otas triepieniem attēlots viņa daiļradei tipisks otrādi apgriezta cilvēka tēls. Radikāls pagrieziena punkts G. Baselitz daiļradē bija 1969. gadā pieņemtais lēmums atveidot tēlus apvērstā veidā. Šī “apvērstā” gleznošanas tehnika apstiprina viņa vēlmi stingri iet savu ceļu un vēlmi pēc neatkarības, ko viņš jau apliecināja kopīgi ar Eugen Schönebeck sarakstītajos “Pandemonic Manifestos” (1961–1962)[xii].
Vārda un jaunrades brīvība, ko mēs šodienas Eiropā uzskatām par normālu un pašsaprotamu, proti, ķermeņa un mutvārdu izteiksmes brīvība, domas un izteikšanās brīvība un ģeogrāfiskās pārvietošanās brīvība, ir galvenie artīvisma darbu motīvi, kas skatīti šajā sadaļā.
Leander Kampf un Sam Alekksandra darbs Democratic Body (2024) ir video performance, kurā L. Kampf uzstājas ar deju, savukārt S. Alekksandra deklamē dzejoli. Dejas pamatā ir formāli parametri, par kuriem notika demokrātiska apspriešanās. Respondenti (tiešsaistes) aptaujā noteica dejas struktūru, pamatojoties uz noteiktiem kritērijiem un iezīmēm (visizmantotākajām ķermeņa daļām, ritmu, virzienu utt.).
Pasākums Citizens’ Garden Poetry Slam (2024) pulcēja vienkopus daudzus Eiropas dzejniekus, kuri iepazīstināja ar saviem darbiem, brīvi paužot savas domas un iespaidus par pašreizējo situāciju ES.
Bozhana Slavkova iekļaujošā instalācija Form of Freedom (2024) tika iecerēta kā simbols pārvietošanās brīvībai visā ES. Tā ir smalka un formas ziņā viegla metafora par pašreizējo iespēju brīvi pārvietoties pa visu kontinentu – iespēju, kas daudzām eiropiešu paaudzēm nebija iedomājama.
[i] Eiropas Komisija, Eiropas Mediju brīvības akts, pieejams tīmekļa vietnē: https://commission.europa.eu/strategy-and-policy/priorities-2019-2024/new-push-european-democracy/protecting-democracy/european-media-freedom-act_lv.
[ii] Eiropas Parlaments, “EP Academic Freedom Monitor 2023” ( “EP akadēmiskās brīvības uzraudzības 2023. gada izdevums”), pieejams tīmekļa vietnē: https://www.europarl.europa.eu/thinktank/lv/document/EPRS_STU(2024)757798;
Eiropas Parlaments, “European Parliament Forum for Academic Freedom” (“Eiropas Parlamenta Akadēmiskās brīvības forums”), pieejams tīmekļa vietnē: https://www.europarl.europa.eu/stoa/en/ep-academic-freedom.
[iii] Eiropas Savienības Pamattiesību harta, 13. pants – Humanitāro un eksakto zinātņu brīvība: “Pētījumi humanitārajās un eksaktajās zinātnēs ir brīvi. Tiek respektēta akadēmiskā brīvība”.
[iv] Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2024/1083 (2024. gada 11. aprīlis), ar ko izveido vienotu satvaru mediju pakalpojumiem iekšējā tirgū un groza Direktīvu 2010/13/ES (Eiropas Mediju brīvības akts), OV L, 2024/1083, 17.4.2024., ELI: https://eur-lex.europa.eu/eli/reg/2024/1083/oj?locale=lv; Eiropas Parlaments, Konference par mediju brīvību un žurnālistiem, kas pakļauti spiedienam, 2024. gada 10. aprīlis.
[v] Eiropas Parlamenta 2019. gada 28. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido programmu “Radošā Eiropa” (2021–2027) un atceļ Regulu (ES) Nr. 1295/2013. “Eiropas kultūru daudzveidības veicināšana un kopīgu sakņu apzināšanās ir balstīta uz mākslinieciskās izpausmes brīvību, mākslinieku un kultūras pakalpojumu sniedzēju spējām un kompetenci, uz plaukstošu un noturīgu kultūras un radošo industriju sabiedriskajā un privātajā sektorā un to spēju radīt, realizēt inovācijas, ražot savus darbus un izplatīt tos lielai un daudzveidīgai Eiropas auditorijai.” OV C 108, 26.3.2021., 934. lpp.
[vi] Blumberg, N. un Yalzadeh, I., “A.R. Penck”, Encyclopaedia Brittanica, https://www.britannica.com/biography/A-R-Penck.
[vii] Abu minēto gleznotāju darbi arī ir iekļauti Eiropas Parlamenta mākslas kolekcijā:
https://art-collection.europarl.europa.eu/lv/collections/lokomotiven/ un https://art-collection.europarl.europa.eu/lv/collections/wahle/.
[viii] Talvacchia, B. L., “Politics Considered as a Category of Culture: The Anti-Fascist Corrente Group” (“Politika kā kultūras kategorija: antifašistiskā grupa Corrente”, Art History (Mākslas vēsture), 8. sējums, Nr. 3, 1985. gads, 336.–355. lpp.
[ix] Fondazione Emilio e Annabianca Vedova, “Emilio Vedova: una biografia per immagini”, pieejams tīmekļa vietnē: https://www.fondazionevedova.org/emilio-vedova-una-biografia-immagini.
[x] Šis darbs tika izstādīts mākslinieka personālizstādē “Claus Carstensen: Maghreb Journal”, kas tika rīkota 1989. gadā Galleri Specta (Dānijā). Lai gan iegādes dokumentācijā norādītais nosaukums ir “El Arba”, saskaņā ar šo katalogu darba nosaukums patiesībā ir “Ej Jemaaa”, eļļa, 200 x 170 cm, 301288–150289.
[xi] Claus Carstensen, “What’s left (is republican colour) – Nine Sisters” (izstādes katalogs), ARoS Aarhus Kunstmuseum, 2015. gads. “Līdztekus mākslinieciskajai praksei Claus Carstensen ir arī bijis kurators daudzām izstādēm, kuras visas vieno konceptuālas un formālas saiknes, kas bieži vien nav pietiekami ņemtas vērā mākslas vēsturē. Šajās izstādēs tiek dekonstruētas mākslas un vēstures klasifikācijas un kategorijas, piedāvājot alternatīvus vēstījumus. Tāpat kā izstādē Becoming Animal, tajās uzmanības centrā ir konceptuāla un filozofiska tematika, kā arī formālu un morfoloģisku līdzību izpēte dažādos periodos, medijos un stilos.”
[xii] Berlinische Galerie, “Angry pamphlet: Pandemonic Manifesto”, Georg Baselitz un Eugen Schönebeck”, pieejams tīmekļa vietnē: https://berlinischegalerie.de/en/collection/specialised-fields/artists-archives/pandaemonisches-manifest/; Morgan bibliotēka un muzejs, “G. Baselitz 1961. un 1962. gadā sarakstīja (šos manifestus) kopā ar savu draugu Eugen Schönebeck, lai ar tiem papildinātu savu pirmo izstādi. Šajā tekstā, kurā ir norādes uz seksu, nāvi un reliģiju, asā valodā ir atspoguļots pēckara haoss un apjukums Vācijā un saskatāma Samuel Beckett, Antonin Artaud un Comte de Lautréamont rakstu ietekme. Vēlāk G. Baselitz šo manifestu raksturoja kā “neko vairāk kā dusmas un nenobriedušas idejas”. Atspoguļojot manifestā ietvertos šausminošos un vardarbīgos aprakstus, viņa šā perioda zīmējumos redzami deformēti tēli un savērptu un bezveidīgu ķermeņu organiskas masas. Pieejams tīmekļa vietnē: https://www.themorgan.org/drawings/item/444549.