Estonia

Pavlosa Dionisopulosa mākslu piepilda sengrieķu filozofijas gudrība, jo, tāpat kā pati dzīve, arī māksla pastāvīgi mainās. Pēc studijām Atēnu Mākslas akadēmijā (1949-1953) mākslinieks kā valsts stipendiāts dodas uz Parīzi, lai mācītos “Académie de la Grande Chaumière”. Šis brauciens paver viņam jaunus mākslinieciskos apvāršņus. Atgriežoties Atēnās, viņš strādā reklāmas un teātra jomā, līdz 1958. gadā dodas atpakaļ uz Francijas galvaspilsētu, šoreiz uz trim gadiem ar Grieķijas valsts stipendiju (I.K.Y.). Ierodoties “gaismas pilsētā”, viņš sadraudzējas ar Pjēru Restaņī un t. s. jaunajiem reālistiem, kas palīdz viņam uztvert vienkāršo ikdienas materiālu māksliniecisko dabu. Papīrs, bukleti, plakāti, reklāmas brošūras kļūst par galvenajiem mākslas instrumentiem, materiāliem, ko viņš griež un smalcina smalkās strēmelēs. Masu komunikācijas vēstījums, ko nodod masveidā ražoti produkti, kas veicina masu patēriņu. Viņa pārveidotie reklāmlaukumi ar tajos attēlotajām patēriņa precēm galu galā patiešām kļūst par mākslas darbiem — krekli, kaklasaites vai zeķes atveidoti ar spirālveida līnijām, radot priekšstatu par nekad nebeidzamu virpuli. Lai brīdinātu par to, kāda perspektīvas maiņa mūs sagaida? Savā 28 Eiropas karogu sērijā P. Dionisopuloss balstās uz savu aizraušanos ar papīru kā materiālu, rīkojoties smalki un jēgpilni. Katru attēloto karogu sedz tādu kā konfeti papīru slānis, pārklājot valsts simbolu gandrīz līdz neatpazīstamībai (ornaments ir vienāds uz visiem 28 karogiem). Vienojot šos simbolus, mākslinieks liek tos pārvērtēt. Katrs no tiem ir unikāls, un tomēr tie ir daļa no kopējas sistēmas. Šī sērija tapa laikā, kad P. Dionisopuloss aktualizēja jautājumus par patēriņa sabiedrības galējībām, mākslinieciskajā procesā izmantojot tos pašus simbolus un materiālus, kas kādreiz viņu (un mūs) tik ļoti apbūra.