Tādējādi V. Doertijs veido saikni starp vārdu un attēlu, ko jau 20. gadsimtā piekopa dadaismā, sirreālismā un vēlāk konceptuālajā mākslā. Viņš izmanto šo semantikas avotu, atsaucoties uz Ziemeļīrijā pieredzēto vēsturisko, politisko un sociālo konfliktu, un netieši norāda uz vēstījumiem un grafiti, ko uz sienām Derijā atstāja abas pretējās puses.

Tie ir lakoniski vēstījumi un pirmajā mirklī šķiet nesaprotami, piemēram, tie, kurus var izlasīt 1992. gadā veidotajā diptihā: Many have eyes but cannot see. Fotogrāfijās redzamie uzraksti — “Blind spot” (“Aklā zona”) labajā pusē un “Vanishing point” (“Izzušanas punkts”) kreisajā pusē — dod mājienu par “klusajām” zonām vai aklajiem punktiem, kurus nevar novērot ne ar kameru palīdzību, ne patruļām.

Acis, kam piemīt spēja redzēt un neuzbāzīgi pārbaudīt noteiktas vietas kādā teritorijā vai sociālās dzīves jomas, ir satraukumu raisošs ikonogrāfisks elements mākslinieku dueta TwoFourTwo 2005. gadā veidotajā darbā Believe in me kurā aiz metāla režģa, kas atgādina cietuma restes, ir saskatāma izteikta cilvēka acs plakstiņa kontūra.

Balstoties uz konkrētu vēsturiski sociālo kontekstu, V. Doertijs ir uzņēmis fotoattēlu ar nosaukumu “Enduring”, kura nozīmi, ignorējot tā ģeogrāfisko un politisko fonu, varētu vispārīgi attiecināt uz jebkurām citām vietām un situācijām, kurās pilsoniskā sabiedrība īsteno atbalstošu un klusu pretestību draudu gaisotnē. Turklāt V. Doertija darbs ietver vēlmi saglabāt dzīvas atmiņas par notikumiem, kas izraisīja konfliktu. Šie notikumi jāuztver kā brīdinājums par to, ka ir jāpalielina sabiedrības pilsoniskās un radošās spējas mierīgā ceļā risināt problēmas, veicināt sadarbību un izvairīties no ekstrēmām un vardarbīgām situācijām, kādas attēlotas, piemēram James Hanley 1992. gada tapušajā darbā The Convert.

Kad valsts pārvēršas par biedējošu aparātu, kas nevis kalpo cilvēkiem, bet gan izmanto viņus un iejaucas viņu privātajā dzīvē, tad tā iegūst mitoloģiskā leviatāna briesmīgo veidolu. To, iznirstam no okeāna, var saskatīt Andrey Daniel centrālajā gleznā 2009. gada apokaliptiskajā triptihā: Trilogy: The Elusive Meaning of Cause and Effect: To Bruegel, The Mating Season of the Leviathans, The Death of Worker X.

Godinot 16. gadsimta gleznotāja Pītera Brēgela Vecākā piemiņu, A. Daniels, visticamāk, atsaucas uz Tomasa Hobsa darbu “Leviatāns” (1651). Konkrēti, viņš norāda uz vienu no Majera van den Berga muzejā Antverpenē apskatāmajiem Brēgela meistardarbiem “Dulle Griet” (“Dullā Grieta”) (aptuveni 1564. gads). Galvenais tēls Dullā Grieta veras leviatānam tieši mutē, t. i., vārtos uz elli.

Ja Brēgela gleznas var uzskatīt par 16. gadsimta tautas kultūras vizuāliem dokumentiem, tad arī A. Daniel triptiha varoņi ir parasti 21. gadsimta cilvēki. Triptiha kreisajā pusē redzami tūristi, labajā pusē — būvstrādnieki; viņi visi piedzīvo pēkšņu satricinājumu, kas spēcīgi ietekmē viņu dzīvi.

Bulgārijā A. Daniels bija atzīts “mākslinieks, kopienas līderis, kolēģis, mentors, viņš kļuva par vienu no vadošajām personībām, kas 20. gadsimta un 21. gadsimta mijā bija bulgāru glezniecības virzītājspēks”. Kā norādījis viens no labākajiem gleznotāja darbu pazinējiem, A. Daniels uzskatīja un bija pārliecināts, ka māksliniekiem vajadzētu panākt jēgas sintēzi: “Ja mēs neiemācīsimies radīt jēgu un sintezēt to sev pašiem un citiem, kā arī ļoti lielām cilvēku grupām, tad šī eksistence drīzāk būs kaut kāda veida veģetēšana”.

Citi apdraudējumi un katastrofas — terorisms, karš, vandālisms u. c. —, kas arī apdraud demokrātiju un brīvību, ir komiski attēloti Flo Kaserau 2014. gada zīmējumu sērijā Fears of a Museum Director. Šīs šķietami komiskās ainas iegūst dziļāku nozīmi: tie pauž bažas par neskaidru nākotni. Zīmējumos izmantota žurnālistikā populārā karikatūras pieeja, proti, parādot virkni ekstrēmu un katastrofālu situāciju, kādās varētu nokļūt ikviena publiska vai privāta iestāde.

Nekritiskas domāšanas un atsvešināšanās riska precīza alegorija ir parādīta Yannis Gaitis 1983. gadā veidotajā darbā The Parade. Tajā ir atspoguļoti pūļa, ideoloģizācijas un vienādošanas principi, parādot rindās cits aiz cita sastājušos cilvēku kopumu, kas pārveidots lineārā, atsvešinātā identisku cilvēku barā.  J. Gaitis šo stīvo cilvēku pūli ir atspoguļojis ar nelielu humora devu, ļaujot mums vieglāk uztvert šādas ārkārtīgi vienveidīgas sociālās sistēmas attēlojumu.

Visbeidzot, nenoteiktības sajūta ir galvenais aspekts Dan Wolgers 1995. gadā veidotajā darbā End of the public road. Skatītājs var atpazīt sevi mašīnā, kuras atspulgs saskatāms metāliski zilajā ceļazīmē. Ja mēs koplietošanas ceļu uztveram kā metaforisku civilizācijas un tiesiskuma tēlu, tad šo fotogrāfiju var uzskatīt par neviennozīmīgu brīdinājumu par to, ar ko mēs varētu saskarties ārpus jomas, ko regulē tiesiskās noteiktības princips.