5. Masu mediji un demokrātija
Attiecības starp varu, medijiem un sabiedrību ir jautājums, kas spēcīgi izskan Olafa Mecela (Olaf Metzel) un Antonija Klavē (Antoni Clavé) darbos. O. Mecela darbs ir skaidrāks un provokatīvāks, rādot mediju informāciju kā sava veida apzeltītu elku.
Mākslas darbi
Tematika, kas atkārtojas Olaf Metzel mākslā, ir mediju spēja gan informēt, gan arī izkropļot sabiedrības uztveri un viedokli par ikdienas notikumiem. Lielais 1989. gadā veidotais panno Il Messagero, mercoledì 12. October 1988 sastāv no metāla matricām, kas paredzētas tāda paša nosaukuma Itālijas laikraksta drukāšanai datumā, kas norādīts O. Mecela darba nosaukumā. Matricās ir vēstīts par svarīgākajiem jaunumiem — cilvēku nolaupīšanām, terorismu un traģēdijām —, taču, tā kā matricas cita citu pārklāj un alumīnijs ir ieplaisājis, no šiem notikumiem distancētajiem mūsdienu vērotājiem tie ir gandrīz nesalasāmi.
Antoni Clavé glezna vēsta par preses ziņu vērtību un to izplatību pilsētvidē. Darbā. New York II (1989) ir netieša norāde uz kultūras izplatīšanos, tās pastāvīgo lietošanas, ātras novecošanas un nomaiņas ciklu. Popkultūras poētika un kolāžas izmantošana — laikrakstu un žurnālu attēli, kas tieši uzklāti uz virsmas ,— sasaucas ar amerikāņa Roberta Raušenberga (Robert Rauschenberg) māksliniecisko daiļradi sešdesmitajos gados: attēli izvietoti palimpsestam līdzīgā izkārtojumā, un tie vietām pārklāti ar ekspresīviem luminiscējošas krāsas triepieniem.
Multimediju mākslinieces Anna Baumgart 2008. gadā tapušā darba Wall koncepcijas pamatā ir atsauce uz ziņām, kas laikrakstos atspoguļotas ar teksta un fotogrāfiju palīdzību. Šajā darbā māksliniece rāda skumju un traģisku reālās dzīves situāciju, kas piedzīvota konkrētā brīdī Eiropas vēsturē.
Vienai no figūrām uz kājas redzams ziņu aģentūras “Reuters Forum” nosaukums ar lielajiem burtiem, tādējādi norādot uz šīs skulptūru grupas ikonogrāfisko izcelsmi. Šī darba vizuālā atsauce ir preses fotogrāfija, kurā iemūžināta Berlīnes iedzīvotāju grupu, kas bēg pēc evakuācijas no mājām 1961. gada augustā. Fotogrāfijas uzņemšanas dienā tikt pāri mūrim, kas sadalīja pilsētu, bija arvien grūtāk, un drīz tas kļuva par nāvējošo barjeru, kas turpmākās trīs desmitgades simbolizēja dziļo ideoloģisko plaisu starp padomju bloku un Rietumiem. Tā tas bija līdz 1989. gadam, kad mūris tika nojaukts, un šis vēsturiskais brīdis tika iemūžināts vairākās fotogrāfijās, kas veido Frank Thiel sēriju Berlin (1990).
A. Baumgarta atsaucas uz savu skulptūru fotožurnālistisko izcelsmi, ar acīmredzamu atšķirību divējādi izgaismojot katru personu: no priekšpuses skatoties, ir redzama pelēko toņu gradācija, bet pret fonu pavērstās daļas ir tīrā baltā krāsā. Šī atšķirība atspoguļo grupas divdimensiju izcelsmi un tās pārņemšanu no fotogrāfijas uz trīsdimensiju telpu.
Lai gan skulptūra ir daudz abstraktāka nekā oriģinālais fotoattēls un tajā nav detalizēti attēlotas personu sejas, A. Baumgarta apbrīnojami reāli savā darbā ir atveidojusi priekšmetus, ko nes cilvēki, tostarp kastu un somu materiālu tekstūru. Steigas un baiļu sajūtu, ko atklāj fotogrāfijā redzamo Berlīnes iedzīvotāju ķermeņa stāvoklis un žesti, mīkstina no sveķiem izveidotās figūras. Sveķi ir materiāls, kuru grafiskajā dizainā plaši izmanto mūsdienu radošie skulptori, piemēram, Huans Munjezs (Juan Muñoz) vai Kīts Edmīrs (Keith Edmier).